pirmdiena, 2018. gada 5. marts
ceturtdiena, 2018. gada 25. janvāris
Tev nesen piedzimis bērns ...
Tev ir nesen piedzimis bērns. Un viss ir savādāk, nekā biji gaidījusi. Nē, ir jau arī tās lietas, ko gaidīji - prieks, mīlestība, maiga ādiņa,
kam pieglausties. Bet ir daudz vairāk tā, ko negaidīji. Daudz vairāk
raudāšanas. Daudz vairāk negulētu stundu. Šķita, ja būsi harmoniska mamma, arī
Tavs mazulis būs mierīgs. Jo viss taču ir atkarīgs no mammas iekšējā miera,
vismaz tā rakstīja kāda supermamma intervijā bērnu žurnālam. Un Tu viņai
noticēji, ka viss Tavās rokās. "Zīdainīši jau tikai ēd un guļ" - Tev
kāds teica. Vai tiešām, Tu nodomā. Neizskatās gan. Bet tad piezogas vēl vairāk
šaubas - bet, ja nu citi tiešām ēd un guļ tikai manējais tāds raudošs
negulētājs...
Varbūt kāds teica arī
ko citu - ka dzīve ar jaundzimušo - tas būs skaists, bet arī nogurdinošs un
iztukšojošs laiks. Bet Tu nedzirdēji slikto. Jo kā gan domāt, ka bērniņa
piedzimšana var būt kas cits, nevis prieks un laime. Tik ilgi gaidīta, tik ilgi
cerēta un lolota. Bet ir grūti. Mazais neguļ un raud. Un šķiet, ka Tavas rokas
(un piens) nespēj viņu nomierināt. Vismaz ne tā, kā biji cerējusi. Ir izmisums,
ir neizpratne, ir pat dusmas. Tev taču bija tik laba grūtniecība, iespējams pat
dabiskas un netraucētas dzemdības. Tu darīji visu kā nākas! Ideālais scenārijs,
lai tagad Tev rokās būtu rāms un apmierināts bērniņš. Bet viņš raud! Un asaras
birst arī Tev...
Mīļā mamma! (Un arī tēti, jo Tu reizēm
jūties stipri līdzīgi) Nav tā, ka es ar šo ierakstu gribu izlikties visgudra.
Tas ir atgādinājums arī man pašai. Apraksts par ceļu, kuru esmu nogājusi šo gadu
laikā. Es tikai atceros, kā tas bija - ar raudošu mazuli rokās. Kā bija
izmisumā raudāt viņam līdzi, nespēt to vairs izturēt un dusmās un bezspēcībā
spert pa kumodi. Es atceros, cik nejēdzīgi sajutos, kad vecmāte paņēma bērnu
rokās un viņš pārstāja raudāt, bet man viņu mazgājot - brēca kā traks. Un ne
jau vienreiz vien es iekritu šajās lamatās - ticēt, ka, ja es visu izdarīšu
pareizi, mans bērns neraudās.
Pēc tam, kad pirmais daudz raudāja,
bet otrais - ne, es iedomājos, ka viss bijis tikai no manas prakses un miera
atkarīgs, bet... Tad man piedzima trešais bērns. Un raudāja. Ne jau šausmīgi
vai pārmērīgi, bet raudāja. Lai gan centos nepieļaut tās "kļūdas", ko
biju pieļāvusi ar pirmo bērnu. Es viņu vēl vairāk mīļoju, nēsāju, negāju
cilvēkos, darīju visu, kas, manuprāt, varētu izraisīt raudāšanu. Līdz kādu
nakti es sapratu - viss! Nav mana mammas loma bērnu apklusināt. Klusējošs bērns
nav mammas kvalitātes rādītājs. Klusējošs bērns ir bērns, kuram tobrīd nav nekā
vecākiem sakāma. Un arī tas ir labi. Bet tik pat labi ir tad, ja bērns raud. Jo
viņš stāsta un runā. Un visvairāk viņš uzticas tieši saviem vecākiem, tāpēc
tieši viņi, nevis svešinieki, saņem lielāko raudāšanas devu.
Ir vajadzības, ko mēs varam
apmierināt, lai novērstu bērna raudāšanas iemeslus (piem. pabarot, pārtīt,
samīļot), bet reizēm bērna vajadzība ir - izrunāties. Un tad tas, ko varam
darīt - klausīties, mīļot, runāt - kopā būt. Nevis ar izmisīgu pasūtījumu, lai
bērns apklust, bet ar mieru, ka viņš to darīs, kad būs izsūdzējis savu bēdu. Pienāca
diena, kad vakara raudāšana beidzās. Cilvēki redz manu jaunāko dēlu, kurš dala
smaidus pa labi un pa kreisi un saka - cik smaidīgs un laimīgs bērns! Jā, arī
es viņu tādu redzu. Patiesībā es viņu tādu sāku saskatīt arī toreiz, kad bija
vēl raudāšana. Jo laime var būt arī tajā, ka kāds tevi uzklausa.
Varbūt
pienāks diena, kad vecākiem būs telepātijas spējas un viņi spēs nolasīt bērnu
domas, tā uzzinot visus raudāšanas iemeslus. Iespējams, tad tiešām bērni raudās
mazāk. Bet domāju, ka arī tad, nebūs tā, ka viņi neraudās. Jo prieks un bēdas,
laimīgums un nelaimīgums dzīvē iet roku rokā.
Tāpēc
- mīļie vecāki - samīļojiet sevi, samīļojiet viens otru. Lai jums pietiek miera
un mīlestības būt ar savu bērnu. Gan tad, kad viņš jūtas izcili, gan tad, kad
izmisis brēc. Gan tad, kad guļ daudzas stundas no vietas, gan tad, kad mostas
ik pa stundai. Un nenosodiet sevi par izmisuma un dusmu brīžiem. Jums nav jābūt
vienmēr laimīgiem tikai tāpēc, ka jums ir mazulis. Jūs esat vislabākie vecāki
šim bērnam, jo jūs viņam esat. Viņš ir atnācis pie jums un jūs viņu mīlat - tas
ir tik daudz!
P.S.
Mans vienīgais aicinājums - turpiniet skatīties savā bērnā, turpiniet
klausīties viņa vajadzībās, turpiniet sekot savai sirdij. Un, ja tas, ko jūs
tur redzat un jūtat, nesakrīt ar to, ko kādā grāmatā rakstījusi kāda tante -
lai viņa iet dillēs. Arī tad, ja tas "strādāja" draudzenes bērnam. Ja
viņiem tas derēja, ok. Bet vai tas der jums? Vai tas der jūsu bērnam? Lielākā
daļa grāmatu ir tikai autoru viedoklis. Ne vairāk. Jebkurš var sev piekabināt
birku - bērnu audzināšanas eksperts. Pat suņu dresētājiem šķiet vajag
nopietnāku kvalifikāciju, nekā "bērnu audzināšanas ekspertam". Džīnai
Fordai, piemēram, nav pieredzes, ko nozīmē būt par zīdaiņa mammu, viņai bērnu
nav. Viņai nav arī izglītības zīdaiņu un bērnu psiholoģijā. Viņa ir tikai
bijusi bērnu māsiņa, aprūpējusi 300 bērnus. Vai tas ir pietiekami, lai viņas
viedoklis, kas padara bērnus "apmierinātus" derētu kā balta
patiesība? Īsāk sakot - ņemiet no katra "eksperta" arī manis to, kas
jums der. Pārējo - ārā. Jo patiesība ir tur iekšā - jūsu sirdī un jūsu
mīlestības telpā, kurā esat kopā ar savu bērnu.
(Pirmo reizi publicēts divus gadus atpakaļ, bet aktualitāti nezaudē).
(Pirmo reizi publicēts divus gadus atpakaļ, bet aktualitāti nezaudē).
Abonēt:
Ziņas (Atom)