Mana nodarbošanās šobrīd

• Pirmkārt, esmu 3. kursa psiholoģijas studente, kas raksta bakalaura darbu.
• Sadarbībā ar Latvijas Autisma apvienību, pakalpojumā "Atbalstīt ceļā" vadu atbalsta grupas vecākiem, kuru bērniem ir autiskā spektra traucējumi.
• Kā vecāks ar pieredzi, konsultēju vecākus vai pedagogus par iespējamiem atbalsta pasākumiem bērniem, kuriem nepieciešams atbalsts autisma dēļ. 
• Kā dūla klātienē Liepājā un Dienvidkurzemes novadā  (Liepajā, Strazdu ielā 4b vai mājvizītē) vai attālināti konsultēju topošos un jaunos vecākus, kuriem nepieciešams emocionālais vai informatīvais atbalsts.
• Kā zīdīšanas konsultante atbalstu mammas, kurām zīdīšana nav izdevusies kā cerēts. 
• Tulkoju seminārus par psiholoģijas tēmu.

Ja ir interese - rakstiet uz 29755173 vai vasara.brakmane@gmail.com.

Visiem, kas Covid-19 laikā nevarēja būt kopā dzemdībās

 

Publicēts Facebook 2020. gada 20. martā

Mīļie topošie vecāki! Šis ir satraucošs laiks. Ļoti daudziem no jums dzemdības un pēcdzemdību laiks notiks ne tā, kā gribēts, jo nodaļā nevarēs atrasties ne bērniņa tētis, ne cita atbalsta persona. Kad kursos teicu, ka jābūt gatavam, ka var notikt lietas, kas ir ārpus mūsu kontroles, es ļoti cerēju, ka tik smagi ierobežojumi nebūs. Bet ir. Un mums atliek tos tikai pieņemt. Lai gan viegli tas nav.

Man gribējās padalīties ar mūsu stāstu un pieredzi, kā arī ar dažiem ieteikumiem negaidītai un negribētai situācijai. Varētu teikt, ka šis ir mūsu papildinājums nodarbībai „Partnera palīdzība dzemdībās”.

Es zinu, kā ir, kad dzemdības nenotiek kā plānots. Situācija, protams, nesalīdzināma, bet tomēr. Manas pirmās dzemdības notika mājās un bija ļoti pozitīva pieredze. Arī otro bērniņu plānojām sagaidīt tāpat. Grūtniecības laikā, skatījos video par kādām mājdzemdībām, kurās bija nepieciešama pārcelšanās uz slimnīcu un mamma ļoti raudāja, kamēr brauca līdz slimnīcai. Bet tad dziļi ieelpoja, izelpoja un teica: „Viss, šī ir mana bērna dzimšanas diena! Lai kāda tā būtu – es par to priecāšos!” Šis kadrs ļoti iespiedās man atmiņā. Kad manās dzemdībās vecmāte izlēma, ka manas dzemdības būtu labāk noslēgt slimnīcā, es sāku raudāt. Un tad atcerējos redzēto video. Tobrīd sapratu - jā, es ļaušu sev šobrīd minūtes piecpadsmit pabēdāties (izkaukties) par to, ka viss būs pilnībā citādāk, nekā domāts. Bet tad es saņemšos un braukšu strādāt. Jo dzimst mans bērns un arī viņš ir uztraucies. Šī doma man palīdzēja saņemties gan ātrajā palīdzībā, gan slimnīcā.

Ļaujiet sev vietu un laiku, kur izbēdāties par to, ka tās nebūs tādas ģimenes dzemdības, kā jūs vēlējāties. Nav ne savtīgi, ne nepareizi par to bēdāties, dusmoties, izraudāties. Internetā lasāmais „mēs agrāk visas tā dzemdējām un nekas mums nenotika” nav nekāds arguments. Izrunā šīs sajūtas ar savu partneri, uzklausi arī viņu. Vari izrakstīt sāpi dienasgrāmatā, vari sarunāt videokonsultāciju ar dūlu. Tas neatrisinās situāciju, bet dos tev laiku pārslēgt domas uz citu plānu.

Kāds būs Tavs jaunais plāns? Tu, protams, vari mēģināt izmantot tās dažas vietas Latvijā, kur šobrīd vēl ir pieejamas ģimenes dzemdības (tas nav Kurzemē), bet nav garantija, ka pēc kāda laika nemainās politika arī tur. Vari meklēt mājdzemdību vecmāti, bet nevari būt droša, ka šobrīd tāda ir pieejama. Turklāt – izsver, vai tas ir tas, ko Tu vēlies? Varbūt Tev lielāku mieru dotu līgums ar savu vecmāti vai ginekoloģi slimnīcā? Ja to vēlies, nekautrējies piezvanīt un pajautāt. Ļaunākais, kas var notikt – Tev pateiks nē (ne jau tāpēc, ka Tu nepatiktu, bet tāpēc, ka varbūt slodze jau pārāk liela). Kad būsi pieņēmusi jauno situāciju, vari pārdomāt, kas mainās praktiskajā plānā.

Ja dzemdības sāksies pašas un nebūs ārkārtas situācija – dzemdību pirmo daļu Tu būsi mājās un varēsi būt kopā ar partneri. Ja dzemdības tiks ierosinātas, nāksies būt bez partnera palīdzības ātrāk. Bet atceries – Tevī ir viss nepieciešamais spēks! Tu to vari!

Parūpējies, lai, dodoties uz slimnīcu, telefons ir uzlādēts, varbūt Tev ir arī rezerves baterija ar vadu, ko paņemt līdzi, lai telefonu var uzlādēt jebkurā vietā, ja dzemdības ieilgs.

Vari paņemt līdzi kādu talismanu no savas ģimenes – zīmējumu, uzrakstītus uzmundrinošus vārdus, jebko, kas Tev palīdzēs atgādināt, ka domās viņi ir ar Tevi (pūkainas mantiņas nebūs prātīgākā lieta, jo tās vieglāk pārnēsā baciļus). Varam sekot senču tradīcijām un vilkt uz dzemdībām palielu partnera Tkreklu, jo tas smaržos kā viņš un sniegs lielāku miera sajūtu. Jau tagad, gatavojoties dzemdībām un arī dzemdību sākumā varat ar partneri veikt sirds saitītes vingrinājumu. Grāmatā „Pirmās attiecības cilvēka dzīvē” Vita Kalniņa to iesaka gadījumos, kad veselības apstākļu dēļ mamma ir šķirta no bērna, bet es esmu pārliecināta, ka tas strādā arī starp mīlošiem pieaugušajiem. Apskaujieties, sajūtiet viens otra smaržu un elpas ritmu. Sajūtiet, ka esat kopā un tas jums dod spēku. Uzlieciet roku viens otram uz krūtīm, sajūtiet, kā pukst jūsu sirdis. Iztēlojieties, ka no jūsu sirds uz sirdi plūst zeltainas enerģijas saitīte. Jūs esat savienoti un esat spēks arī tad, ja fiziski neesat blakus. Jo ir saiknes, ko attālums nespēj saraut. Kad būsiet šķirti, atcerieties par šo saitīti, sajūtiet to.

Vecmātes, ārsti un citi nodaļas darbinieki, ko dzemdībās satiksi, nav tie, kas šo lēmumu ir pieņēmuši, nedusmojies uz viņiem. Viņi būtu ļoti priecīgi ļaut notikt ģimenes dzemdībām, jo tas nozīmē papildus palīdzību gan fiziski, gan emocionāli. Tomēr šobrīd situācija ir tāda, kāda ir. Vairums vecmāšu darīs ko varēs, lai nomierinātu un atbalstītu. Nebrīnies, ja cilvēki slimnīcā ir nedaudz uzvilkti. Lēmums slimnīcā ielaist tikai pacientus ir pieņemts, jo mediķu mums nav daudz. Ja kāda maiņa būs bijusi saskarē ar cilvēku, kurš saslimis ar Covid-19, viņiem būs jādodas karantīnā un tā slimnīca var uz laiku palikt vispār bez dzemdību nodaļas. Slimnīcā ir arī priekšlaikus dzimuši mazuļi un slimnieki, kam šis vīruss var būt bīstamāks, nekā pieaugušajam, kurš varbūt knapi jutīs simptomus. Starp citu - ja pati jūties slima pirms dzemdībām, jau pirms ierašanās slimnīcā ziņo par to dzemdību nodaļai. Ja Tevi kas uztrauc veselības ziņā, pārrunā to ar savu uzskaites ārstu vai vecmāti.

Ko Tev dzemdību laikā vajadzētu praktiski, lai justos ērti? Kad ieradīsies dzemdību zālē, kādu pusstundu būsi gultā pie sirdstoņu monitora. Tā kā nebūs blakus kāda, kas Tev var padot lietas, pirms tiek pievienots monitors, noliec sasniedzamā attālumā svarīgāko – ūdens pudelīti, telefonu, lai varētu sazināties ar bērniņa tēti vai citu atbalsta personu, ja Tev tā gribēsies. Varbūt arī vēso dvielīti, ja šķiet, ka tas Tev palīdzēs. Ko vēl Tev vajag, lai būtu ērti? Varbūt pirms tam dodies uz tualeti? Nebaidies uzdot jautājumus vecmātei. Vari godīgi atzīt, ja kādā brīdī esi satraukusies. Atceries – tā nav ikdiena un ir normāli kaut ko nezināt vai nesaprast. Ja kādā brīdī jūti, ka attālināti komunicēt ar ģimeni kļūst pārāk grūti, tā arī pasaki un nejūties par to vainīga. Tev darāms darbs un tas reizēm prasa visu uzmanību un spēkus.

Atceries – Tu neesi viena! Jūs šajā ceļā esat kopā ar mazuli! Kurš arī ļoti gaida satikšanos šaipusē. Tu esi viņa mamma un, cik vari, Tu rūpējies par savu bērniņu jau dzemdību laikā. Lai kāda būtu šī diena, tā ir Tava bērna dzimšanas diena. Tu spēsi to izdarīt – strādāt, elpot un laist pasaulē savu mazuli dzemdību vai operāciju zālē. Tevī ir spēks! Spēks, kuru varbūt pat nepazini. Arī tad, ja pēc tam liksies, ka neizdarīji visu kā gribētos, tici, Tu darīji labāko, ko spēji!

Pēc dzemdībām – ļaujies visām sajūtām, kas nāk. Atceries, mēs runājām par to, ka dzemdību process un rezultāts ir divas dažādas lietas? Ka Tu drīksti justies dažādi? Jā, Tu arī tagad drīksti justies dažādi – laimīga par bērniņa piedzimšanu, bēdīga, ka neesat visi kopā, uztraukusies par savu, bērniņa un ģimenes veselību, priecīga par katru bērna skatienu. Ļauj šīm sajūtām būt. Ir normāli smieties un raudāt vienas sarunas laikā. Ir normāli gribēt šīs sajūtas norunāt no sevis nost, dalīties ar tām. Atrodi klausīties gatavas ausis un atvērtu sirdi. Kādu, kas nemācīs dzīvot, bet pieņems Tavas sajūtas.

Tēti – Tu nevarēsi palīdzēt tieši tā, kā bijām stāstījuši. Bet atceries, ko Oskars teica – tēta galvenais uzdevums ir saglabāt mieru pašam un dot mammai miera un drošības sajūtu. Dari to, tik, cik tas ir iespējams. Uzklausi viņas bažas, bet stiprini viņu ticībā, ka viņa spēs darīt labāko, ka viņā ir spēks tikt galā arī ar šādu situāciju. Esi pieejams telefoniski un digitāli dzemdību laikā, bet neņem ļaunā, ja mammai nav spēka komunicēt –varētu būt, ka viņai viss spēks tobrīd jāiegulda citur. Neuztraucies, ka nesatiekot savu bērniņu uzreiz pēc dzimšanas, Tu zaudēsi īpašu saikni. Tu savu bērniņu JAU esi saticis. Pieliec rokas pie sievietes vēdera, stāsti mazulim, kā Tu viņu gaidi. Ka gaidīsi viņu mājās. Ja grūti to izteikt skaļi, saki domās. Bērns ir daļa no Tevis. Es ticu, ka viņš jūt! Kad būsiet visi trīs mājās – nebaidies ņemt mazuli rokās, rūpēties par viņu. Jā, viņš ir mazs, ļengans un sākumā grūti saprast, kā īsti viņu turēt vai pārģērbt. Bet Tev izdosies to saprast un daudz svarīgāk par ideālu hendlingu būs Tavs tuvums. Kad mazulis paēdis, uzliec viņu gandrīz plikiņu uz savām krūtīm – āda pret ādu. Sajūti ar katru šūnu, ka viņš ir jūsējais – brīnums, kas radies no jūsu abu mīlestības.

Šobrīd nav viegli, bet kādu dienu jūs savam lielajam bērnam stāstīsiet, ka viņš piedzima ļoti neparastā laikā. Mēs ticam, ka tas būs spēka un mīlestības stāsts!

Līga un Oskars

Un esam jau seši...

Foto: Vineta Jaunzeme

Nodarbība "Partnera palīdzība dzemdībās"

Informācija Topošo vecāku kursu dalībniekiem. Otrdien, 12. februārī 18.00 Ģimeņu centrā "Liepa" sāksies nodarbība "Partnera palīdzība dzemdībās".

Svarīga informācija - šī nodarbība ir nedaudz ilgāka par citām un parasti beidzas 20.30. Uz nodarbību nāciet ērtā apģērbā, maiņas apavos vai siltās zeķītēs. Izmēģināsim gan sēdēt uz vingrošanas bumbas, gan dažādas citas dzemdību pozas. Nodarbību vadīšu es - dūla Līga Vasara-Brakmane un mans vīrs Oskars Brakmanis, kurš bijis klāt un atbalstījis visās trīs dzemdībās un dalīsies savā pieredzē.

Projekts tiek finansēts Eiropas Sociālā fonda projekta Nr.9.2.4.2/16/I/088 “Liepāja.Vesels.Aktīvs.Laimīgs” ietvaros.
#ESparveselibu #LiepajaVeselsAktivsLaimigs

Bildē: Mēs pirms septiņiem gadiem - četratā. 

Topošo vecāku kursi 2019. gada ziemā

Vietu skaits ir ierobežots un pieteikšanās obligāta. 

Projekts tiek finansēts Eiropas Sociālā fonda projekta Nr.9.2.4.2/16/I/088 “Liepāja.Vesels.Aktīvs.Laimīgs” ietvaros.
#ESparveselibu #LiepajaVeselsAktivsLaimigs

Pavasara kursi

Tev nesen piedzimis bērns ...

Tev ir nesen piedzimis bērns. Un viss ir savādāk, nekā biji gaidījusi. Nē, ir jau arī tās lietas, ko gaidīji - prieks, mīlestība, maiga ādiņa, kam pieglausties. Bet ir daudz vairāk tā, ko negaidīji. Daudz vairāk raudāšanas. Daudz vairāk negulētu stundu. Šķita, ja būsi harmoniska mamma, arī Tavs mazulis būs mierīgs. Jo viss taču ir atkarīgs no mammas iekšējā miera, vismaz tā rakstīja kāda supermamma intervijā bērnu žurnālam. Un Tu viņai noticēji, ka viss Tavās rokās. "Zīdainīši jau tikai ēd un guļ" - Tev kāds teica. Vai tiešām, Tu nodomā. Neizskatās gan. Bet tad piezogas vēl vairāk šaubas - bet, ja nu citi tiešām ēd un guļ tikai manējais tāds raudošs negulētājs...

Varbūt kāds teica arī ko citu - ka dzīve ar jaundzimušo - tas būs skaists, bet arī nogurdinošs un iztukšojošs laiks. Bet Tu nedzirdēji slikto. Jo kā gan domāt, ka bērniņa piedzimšana var būt kas cits, nevis prieks un laime. Tik ilgi gaidīta, tik ilgi cerēta un lolota. Bet ir grūti. Mazais neguļ un raud. Un šķiet, ka Tavas rokas (un piens) nespēj viņu nomierināt. Vismaz ne tā, kā biji cerējusi. Ir izmisums, ir neizpratne, ir pat dusmas. Tev taču bija tik laba grūtniecība, iespējams pat dabiskas un netraucētas dzemdības. Tu darīji visu kā nākas! Ideālais scenārijs, lai tagad Tev rokās būtu rāms un apmierināts bērniņš. Bet viņš raud! Un asaras birst arī Tev...

Mīļā mamma! (Un arī tēti, jo Tu reizēm jūties stipri līdzīgi) Nav tā, ka es ar šo ierakstu gribu izlikties visgudra. Tas ir atgādinājums arī man pašai. Apraksts par ceļu, kuru esmu nogājusi šo gadu laikā. Es tikai atceros, kā tas bija - ar raudošu mazuli rokās. Kā bija izmisumā raudāt viņam līdzi, nespēt to vairs izturēt un dusmās un bezspēcībā spert pa kumodi. Es atceros, cik nejēdzīgi sajutos, kad vecmāte paņēma bērnu rokās un viņš pārstāja raudāt, bet man viņu mazgājot - brēca kā traks. Un ne jau vienreiz vien es iekritu šajās lamatās - ticēt, ka, ja es visu izdarīšu pareizi, mans bērns neraudās.

Pēc tam, kad pirmais daudz raudāja, bet otrais - ne, es iedomājos, ka viss bijis tikai no manas prakses un miera atkarīgs, bet... Tad man piedzima trešais bērns. Un raudāja. Ne jau šausmīgi vai pārmērīgi, bet raudāja. Lai gan centos nepieļaut tās "kļūdas", ko biju pieļāvusi ar pirmo bērnu. Es viņu vēl vairāk mīļoju, nēsāju, negāju cilvēkos, darīju visu, kas, manuprāt, varētu izraisīt raudāšanu. Līdz kādu nakti es sapratu - viss! Nav mana mammas loma bērnu apklusināt. Klusējošs bērns nav mammas kvalitātes rādītājs. Klusējošs bērns ir bērns, kuram tobrīd nav nekā vecākiem sakāma. Un arī tas ir labi. Bet tik pat labi ir tad, ja bērns raud. Jo viņš stāsta un runā. Un visvairāk viņš uzticas tieši saviem vecākiem, tāpēc tieši viņi, nevis svešinieki, saņem lielāko raudāšanas devu.

Ir vajadzības, ko mēs varam apmierināt, lai novērstu bērna raudāšanas iemeslus (piem. pabarot, pārtīt, samīļot), bet reizēm bērna vajadzība ir - izrunāties. Un tad tas, ko varam darīt - klausīties, mīļot, runāt - kopā būt. Nevis ar izmisīgu pasūtījumu, lai bērns apklust, bet ar mieru, ka viņš to darīs, kad būs izsūdzējis savu bēdu. Pienāca diena, kad vakara raudāšana beidzās. Cilvēki redz manu jaunāko dēlu, kurš dala smaidus pa labi un pa kreisi un saka - cik smaidīgs un laimīgs bērns! Jā, arī es viņu tādu redzu. Patiesībā es viņu tādu sāku saskatīt arī toreiz, kad bija vēl raudāšana. Jo laime var būt arī tajā, ka kāds tevi uzklausa.

Varbūt pienāks diena, kad vecākiem būs telepātijas spējas un viņi spēs nolasīt bērnu domas, tā uzzinot visus raudāšanas iemeslus. Iespējams, tad tiešām bērni raudās mazāk. Bet domāju, ka arī tad, nebūs tā, ka viņi neraudās. Jo prieks un bēdas, laimīgums un nelaimīgums dzīvē iet roku rokā.

Tāpēc - mīļie vecāki - samīļojiet sevi, samīļojiet viens otru. Lai jums pietiek miera un mīlestības būt ar savu bērnu. Gan tad, kad viņš jūtas izcili, gan tad, kad izmisis brēc. Gan tad, kad guļ daudzas stundas no vietas, gan tad, kad mostas ik pa stundai. Un nenosodiet sevi par izmisuma un dusmu brīžiem. Jums nav jābūt vienmēr laimīgiem tikai tāpēc, ka jums ir mazulis. Jūs esat vislabākie vecāki šim bērnam, jo jūs viņam esat. Viņš ir atnācis pie jums un jūs viņu mīlat - tas ir tik daudz!

P.S. Mans vienīgais aicinājums - turpiniet skatīties savā bērnā, turpiniet klausīties viņa vajadzībās, turpiniet sekot savai sirdij. Un, ja tas, ko jūs tur redzat un jūtat, nesakrīt ar to, ko kādā grāmatā rakstījusi kāda tante - lai viņa iet dillēs. Arī tad, ja tas "strādāja" draudzenes bērnam. Ja viņiem tas derēja, ok. Bet vai tas der jums? Vai tas der jūsu bērnam? Lielākā daļa grāmatu ir tikai autoru viedoklis. Ne vairāk. Jebkurš var sev piekabināt birku - bērnu audzināšanas eksperts. Pat suņu dresētājiem šķiet vajag nopietnāku kvalifikāciju, nekā "bērnu audzināšanas ekspertam". Džīnai Fordai, piemēram, nav pieredzes, ko nozīmē būt par zīdaiņa mammu, viņai bērnu nav. Viņai nav arī izglītības zīdaiņu un bērnu psiholoģijā. Viņa ir tikai bijusi bērnu māsiņa, aprūpējusi 300 bērnus. Vai tas ir pietiekami, lai viņas viedoklis, kas padara bērnus "apmierinātus" derētu kā balta patiesība? Īsāk sakot - ņemiet no katra "eksperta" arī manis to, kas jums der. Pārējo - ārā. Jo patiesība ir tur iekšā - jūsu sirdī un jūsu mīlestības telpā, kurā esat kopā ar savu bērnu.

(Pirmo reizi publicēts divus gadus atpakaļ, bet aktualitāti nezaudē).