Topošo vecāku kursi 2019. gada ziemā

Vietu skaits ir ierobežots un pieteikšanās obligāta. 

Projekts tiek finansēts Eiropas Sociālā fonda projekta Nr.9.2.4.2/16/I/088 “Liepāja.Vesels.Aktīvs.Laimīgs” ietvaros.
#ESparveselibu #LiepajaVeselsAktivsLaimigs

Pavasara kursi

Tev nesen piedzimis bērns ...

Tev ir nesen piedzimis bērns. Un viss ir savādāk, nekā biji gaidījusi. Nē, ir jau arī tās lietas, ko gaidīji - prieks, mīlestība, maiga ādiņa, kam pieglausties. Bet ir daudz vairāk tā, ko negaidīji. Daudz vairāk raudāšanas. Daudz vairāk negulētu stundu. Šķita, ja būsi harmoniska mamma, arī Tavs mazulis būs mierīgs. Jo viss taču ir atkarīgs no mammas iekšējā miera, vismaz tā rakstīja kāda supermamma intervijā bērnu žurnālam. Un Tu viņai noticēji, ka viss Tavās rokās. "Zīdainīši jau tikai ēd un guļ" - Tev kāds teica. Vai tiešām, Tu nodomā. Neizskatās gan. Bet tad piezogas vēl vairāk šaubas - bet, ja nu citi tiešām ēd un guļ tikai manējais tāds raudošs negulētājs...

Varbūt kāds teica arī ko citu - ka dzīve ar jaundzimušo - tas būs skaists, bet arī nogurdinošs un iztukšojošs laiks. Bet Tu nedzirdēji slikto. Jo kā gan domāt, ka bērniņa piedzimšana var būt kas cits, nevis prieks un laime. Tik ilgi gaidīta, tik ilgi cerēta un lolota. Bet ir grūti. Mazais neguļ un raud. Un šķiet, ka Tavas rokas (un piens) nespēj viņu nomierināt. Vismaz ne tā, kā biji cerējusi. Ir izmisums, ir neizpratne, ir pat dusmas. Tev taču bija tik laba grūtniecība, iespējams pat dabiskas un netraucētas dzemdības. Tu darīji visu kā nākas! Ideālais scenārijs, lai tagad Tev rokās būtu rāms un apmierināts bērniņš. Bet viņš raud! Un asaras birst arī Tev...

Mīļā mamma! (Un arī tēti, jo Tu reizēm jūties stipri līdzīgi) Nav tā, ka es ar šo ierakstu gribu izlikties visgudra. Tas ir atgādinājums arī man pašai. Apraksts par ceļu, kuru esmu nogājusi šo gadu laikā. Es tikai atceros, kā tas bija - ar raudošu mazuli rokās. Kā bija izmisumā raudāt viņam līdzi, nespēt to vairs izturēt un dusmās un bezspēcībā spert pa kumodi. Es atceros, cik nejēdzīgi sajutos, kad vecmāte paņēma bērnu rokās un viņš pārstāja raudāt, bet man viņu mazgājot - brēca kā traks. Un ne jau vienreiz vien es iekritu šajās lamatās - ticēt, ka, ja es visu izdarīšu pareizi, mans bērns neraudās.

Pēc tam, kad pirmais daudz raudāja, bet otrais - ne, es iedomājos, ka viss bijis tikai no manas prakses un miera atkarīgs, bet... Tad man piedzima trešais bērns. Un raudāja. Ne jau šausmīgi vai pārmērīgi, bet raudāja. Lai gan centos nepieļaut tās "kļūdas", ko biju pieļāvusi ar pirmo bērnu. Es viņu vēl vairāk mīļoju, nēsāju, negāju cilvēkos, darīju visu, kas, manuprāt, varētu izraisīt raudāšanu. Līdz kādu nakti es sapratu - viss! Nav mana mammas loma bērnu apklusināt. Klusējošs bērns nav mammas kvalitātes rādītājs. Klusējošs bērns ir bērns, kuram tobrīd nav nekā vecākiem sakāma. Un arī tas ir labi. Bet tik pat labi ir tad, ja bērns raud. Jo viņš stāsta un runā. Un visvairāk viņš uzticas tieši saviem vecākiem, tāpēc tieši viņi, nevis svešinieki, saņem lielāko raudāšanas devu.

Ir vajadzības, ko mēs varam apmierināt, lai novērstu bērna raudāšanas iemeslus (piem. pabarot, pārtīt, samīļot), bet reizēm bērna vajadzība ir - izrunāties. Un tad tas, ko varam darīt - klausīties, mīļot, runāt - kopā būt. Nevis ar izmisīgu pasūtījumu, lai bērns apklust, bet ar mieru, ka viņš to darīs, kad būs izsūdzējis savu bēdu. Pienāca diena, kad vakara raudāšana beidzās. Cilvēki redz manu jaunāko dēlu, kurš dala smaidus pa labi un pa kreisi un saka - cik smaidīgs un laimīgs bērns! Jā, arī es viņu tādu redzu. Patiesībā es viņu tādu sāku saskatīt arī toreiz, kad bija vēl raudāšana. Jo laime var būt arī tajā, ka kāds tevi uzklausa.

Varbūt pienāks diena, kad vecākiem būs telepātijas spējas un viņi spēs nolasīt bērnu domas, tā uzzinot visus raudāšanas iemeslus. Iespējams, tad tiešām bērni raudās mazāk. Bet domāju, ka arī tad, nebūs tā, ka viņi neraudās. Jo prieks un bēdas, laimīgums un nelaimīgums dzīvē iet roku rokā.

Tāpēc - mīļie vecāki - samīļojiet sevi, samīļojiet viens otru. Lai jums pietiek miera un mīlestības būt ar savu bērnu. Gan tad, kad viņš jūtas izcili, gan tad, kad izmisis brēc. Gan tad, kad guļ daudzas stundas no vietas, gan tad, kad mostas ik pa stundai. Un nenosodiet sevi par izmisuma un dusmu brīžiem. Jums nav jābūt vienmēr laimīgiem tikai tāpēc, ka jums ir mazulis. Jūs esat vislabākie vecāki šim bērnam, jo jūs viņam esat. Viņš ir atnācis pie jums un jūs viņu mīlat - tas ir tik daudz!

P.S. Mans vienīgais aicinājums - turpiniet skatīties savā bērnā, turpiniet klausīties viņa vajadzībās, turpiniet sekot savai sirdij. Un, ja tas, ko jūs tur redzat un jūtat, nesakrīt ar to, ko kādā grāmatā rakstījusi kāda tante - lai viņa iet dillēs. Arī tad, ja tas "strādāja" draudzenes bērnam. Ja viņiem tas derēja, ok. Bet vai tas der jums? Vai tas der jūsu bērnam? Lielākā daļa grāmatu ir tikai autoru viedoklis. Ne vairāk. Jebkurš var sev piekabināt birku - bērnu audzināšanas eksperts. Pat suņu dresētājiem šķiet vajag nopietnāku kvalifikāciju, nekā "bērnu audzināšanas ekspertam". Džīnai Fordai, piemēram, nav pieredzes, ko nozīmē būt par zīdaiņa mammu, viņai bērnu nav. Viņai nav arī izglītības zīdaiņu un bērnu psiholoģijā. Viņa ir tikai bijusi bērnu māsiņa, aprūpējusi 300 bērnus. Vai tas ir pietiekami, lai viņas viedoklis, kas padara bērnus "apmierinātus" derētu kā balta patiesība? Īsāk sakot - ņemiet no katra "eksperta" arī manis to, kas jums der. Pārējo - ārā. Jo patiesība ir tur iekšā - jūsu sirdī un jūsu mīlestības telpā, kurā esat kopā ar savu bērnu.

(Pirmo reizi publicēts divus gadus atpakaļ, bet aktualitāti nezaudē).

Bezmaksas topošo vecāku kursi Liepājā

Gaidu bariņā!

Raksts "Kurzemes Vārdā" - Piedzimt par mammu

"Piedzimt par mammu

žurnāliste Ligita Kupčus-Apēna


"Katrs gaidību laiks ir neatkārtojams ceļojums," salīdzina trīs dēlu mamma, dūla LĪGA VASARA-BRAKMANE. Brīdī, kad sieviete piedzimst par mammu, ir tik daudz pārmaiņu un emociju. "Arī pats ceļš uz galamērķi – bērniņa nākšanu pasaulē – ir milzu vērtība," uzskata dūla, tādēļ mudina to izbaudīt un, jā, iepazīt sevi no jauna.

Iemīlēt pašai sevi

Gaidību laikā sievieti mēdz piemeklēt dažādas emocijas, gan prieks un laime, gan skumjas, bailes un nedrošība. L. Vasara-Brakmane paskaidro, – to ietekmē norises ķermenī. "Hormonu svārstības, mūsu domas un sajūtas par grūtniecību, kā arī ārējie apstākļi, – vai jūtamies nodrošināti, vai nav medicīnisku sarežģījumu. Pat gaidīta grūtniecība ir nopietnas pārmaiņas, kas satricina dzīves pamatus, kur nu vēl negaidīta," stāsta dūla, un norāda, ka ir pilnīgi normāli priecāties par grūtniecību, bet tajā pašā laikā padomāt: kas tagad notiks, kā mainīsies mana dzīve un attiecības utt.

"Reizēm sieviete no pirmajām nedēļām izjūt prieku par gaidāmo mazuli un jūt ar viņu saikni, reizēm paiet gana ilgs laiks, līdz sieviete sajūtas kā mamma, reizēm tas notiek tikai kādu laiku pēc mazuļa piedzimšanas. Ne velti daba devusi šos mēnešus, kuros lēnām un pamazām gatavoties kļūšanai par vecākiem. Turklāt šīs pārmaiņas nenotiek tikai pirmo bērniņu gaidot, mūsu dzīvi izmaina katra grūtniecība un katrs bērniņš prasa pievērsties tam, kā būs, kad viņš ienāks ģimenē."

L. Vasara-Brakmane uzsver, ka gaidību laiks aicina ne tikai iemīlēt bērniņu. Vēl vairāk tas aicina sievietei iemīlēt pašai sevi: "Iemīlēt savu ķermeni, kas ir brīnums! Tajā aug jauna dzīvība. Tas briest un pielāgojas, tas ir neticami stiprs un gudrs. Gaidību laiks aicina rūpēties par sevi. Piebremzēt, samazināt slodzi. Pateikt nē un novilkt robežas. Atļaut sev kaut ko nevarēt. Nevis tāpēc, ka tas nav iespējams, bet tāpēc, ka pēc tam mēs būsim pārgurušas un iztukšotas. Arī kādu laiku pēc bērna piedzimšanas nebūs iespējams izdarīt visas tās lietas, ko pirms tam, un tas būs normāli."

"Tāpat gaidību laiks aicina pieņemt sevi ar visām savām šaubām, bailēm un nepilnībām," turpina L. Vasara-Brakmane. "Bieži sievietes uzliek sev neizpildāmus mērķus, piemēram, būt visu laiku labā noskaņojumā, lai bērniņam viss būtu labi. Bet bērniņš ienāks tādā pasaulē, kāda tā ir. Arī viņš reizēm skums, reizēm dusmosies un reizēm priecāsies. Nešaustīsim sevi par savām domām un emocijām. Ļausim sev sajust to, ko jūtam!" Līga aicina meklēt kādu, ar kuru dalīties savās sajūtās, ja tas ir nepieciešams. Kādu, kurš pieņems un uzklausīs, nevis kušinās un apbērs ar padomiem.

Sarunas ar mazuli

"Gaidību laikā veltiet laiku sev. Ne tikai praktiskiem darbiem vai remontam. Sajūtiet, kas veldzē jūsu dvēseli. Varbūt tie ir rokdarbi vai māksla, varbūt dziedāšana vai mūzikas klausīšanās, varbūt pastaiga gar jūras malu, varbūt tikšanās ar draugiem vai ieritināšanās segā blakus mīļotajam. Veltiet laiku tām lietām, kas jūs dara laimīgas," iesaka L. Vasara-Brakmane. "Atrodiet laiku, kad skaļi vai domās sarunāties ar savu bērniņu. Tas var šķist jocīgi, īpaši gaidot pirmo bērnu, tomēr pamēģiniet. Jūsos aug cilvēks un viņš nav mazāk īsts, tāpēc, ka viņu vēl sedz mammas vēders. Sarunas ar bērnu ļauj šo īstumu apzināties un atvēlēt viņam vietu ne tikai savā ķermenī, bet arī domās."

"Zināšanas par gaidību laiku, dzemdībām un to, kas gaidāms pēc bērna piedzimšanas, ir svarīgas," piekrītoši atbild L. Vasara-Brakmane, vaicāta, vai iesaka meklēt informāciju par sev nezināmo grāmatās, žurnālos, internetā. "Izprotot norises savā ķermenī, mēs varam labāk tam palīdzēt "audzēt" bērniņu un sagatavoties bērniņa dzimšanai. Zināšanas var mazināt bailes un satraukumu. Tomēr ir arī otra galējība," brīdina Līga. "Mūsdienās informācijas ir ļoti daudz un tā var radīt arī satraukumu. Tāpēc svarīgi ieklausīties savās sajūtās. Ja pēc informācijas iegūšanas esam tādā stresā, ka nevaram pagulēt, varbūt ir vērts izvērtēt avotu ticamību un samazināt informācijas daudzumu."

Gaidību laiks ir neparasts ar savu daudzveidību, uzskata L. Vasara-Brakmane. "Ar to, cik reizēm vari fiziski justies slikti, un ar to, cik vari būt spēka pilna. Ar to, ka reizēm jūties kā septītajās debesīs, jo tev būs bērniņš, bet reizēm raudi izmisumā, jo nezini, kā atrast spēku bērnam. Reizēm jūti vārdos neizsakāmu mīlestību, bet reizēm nespēj pat iztēloties, ka tas tavā vēderā tiešām ir cilvēks. Reizēm, paveroties spogulī, redzi starojošu skaistuli, bet reizēm – strijas un liekus kilogramus. Skumjas un prieks, asaras un smiekli. Tam visam ir vieta. Šis ceļojums var izvērsties ne tāds, kā bijām domājušas, bet tāpēc jau tas nebūs mazāk vērts. Gaidību laikā kaut kas mūsos beidzas, lai sāktos kas jauns."  "

Gaiša, gaiša uguns deg
Tumšajā kaktiņā.
Tur Laimiņa mūžu raksta
Mazajam bērniņam.

Lāpu gājiens Bernātos

Arī mēs tur bijām visi pieci. Paldies rīkotājiem. Tas bija īpaši. Pa ceļam bija laika pārrunāt ar bērniem (kuriem ceļš nebija viegls), ka arī karavīriem ziemā, salā ar mugusomām un ieročiem soļot nebija viegli.

No Nīcas pašvaldības mājas lapas. Foto - Gunita Šime

Dodas lāpu gājienā ar Latviju sirdī

Lāčplēša dienas, 11. novembra, vakarā, godinot Brīvības cīnītāju piemiņu, notika lāpu gājiens no Bernātiem  līdz Verbeļu kapiem  – Latvijas Brīvības cīnītāja Augusta Skaras atdusas vietu. Klātesošie uzzināja par deviņpadsmitgadīgo Bernātu puisi, kas brīvprātīgi pieteicās cīnīties par Dzimteni, taču mājās vairs neatgriezās. Nīcas vidusskolas absolvente Annija Anna Juhņeviča pastāstīja par savas klases 2014. gadā īstenoto projektu, sakopjot šo kapa vietu. Gan skolēni, gan viņu vecāki un pedagogi ar klusuma brīdi godināja latviešu karavīrus, kas 1919. gada 11. novembrī izcīnīja izšķirošo kauju par savu Latviju.